Socioloģijas pamati. Trešā lekcija

Psiholoģijā ir zināmi sekojoši cilvēku psihotipi: holēriķi, sangvīniķi, flegmātiķi, melanholiķi. Katram tipam ir savs darbības ātruma diapazons, mainoties tam, mainas arī psihes iekšēja organizācija. Bet atkarībā no apkārtējiem apstakļiem, cilvēki spēj pāriet no viena tipa otrā. Mūsu skatījumā lietderīgāk ir izmantot citu klasifikāciju. Pirms mēs to definēsim, aplukosim dažus psihes mehānismus, uz kuriem tā balstas.

Mums visiem ir iedzimti instinkti, kurus psiholoģijā vēl sauc par beznosacījuma instinktiem. Šo iedzimto programmu izpausme cilvēka organismā skar gan šūnu līmeni, gan cilvēka uzvedību sadzīvē. To piemēri ir barošanās, vairošanās, aizsardzības instinkti.

Mūsu psihē darbojas arī tā saucamie nosacījuma instinkti jeb ieradumi. Tie veidojas cilvēka dzīves laikā. Lielu lomu šajā procesā spēle tautas kultūra, kura katrai tautai ir individuāla. Tautas kultūrā ir ieprogrammēti noteikti uzvedības modeļi, kuri tika izstrādāti ilgstošā laika posmā, arēju apstākļu ietekmē. Kultūras iedarbībai uz augošu indivīdu ir zombējošs raksturs, t.i., informācija no tautas kulturas indivīda augšanas laikā tiek pārņemta lielākoties bez apziņas piedalīšanos jeb automātiski, jo tas notiek laikā, kad indivīds vēl nav pietiekoši intelektuāli attīstīts.

Cilvēkam piemīt arī  spēja apzināti mainīt savus uzvedības modeļus vai veidot pilnīgu jaunus, tādā veidā realizējot savu radošo potenciālu. Radošā potenciāla realizēšana var vadīties vai nu pēc principa: ko gribu, to arī daru un ja kāds man nepiekrīt un grib iejaukties manās darīšanās, lai no sākuma pierāda, ka viņš ir pārāks par mani, vai nu, saskaņā ar morāles sajūtu un ētikas ierobežojumiem. Ievērojot pēdējo principu, pašsaprotami rodas jautājumi par labā un sliktā objektivitāti, par to starpību objektivitāti, par labā un sliktā avotiem, īsāk sakot, rodas teoloģiska rakstura jautājumi.

Ņemot verā iepriekš sacīto, varam atzīmēt 4 uzvedības tipus: 1) dzīvnieciskais - ir raksturīgs cilvēkiem, kuru sadzīvē dominē instinktīva tieksme 2) zombiji jeb bioroboti - tie, kuru psihē dominē princips  “darīt kā visi” 3) dēmoniskais - spēj pielāgoties apstākļiem un mainīt savu psihes darbību kā arī kontrolēt savu uzvedību, bet tiem ir tieksme uz egocentrismu 4) cilvēciskais - arī kā dēmoniskais tips spēj realizēt savu radošo potenciālu, bet rīcību pamatā ir morāles sajūta, citiem vārdiem, rīkojas saskaņā ar Dievu.

No minētajiem psihotipiem visretāk sastopāmi pēdēji divi. Jāpiebilst, ka šī klasifikācija tieši neatspoguļo intelekta un izglītības līmeni, kurš var būt augsts jebkuram no šo psihotipu pārstāvjiem. Šī klasifikācija rada dominējošu motivāciju sadzīvē. Tāpēc arī dzīvnieciskā tipa pārstāvji var būt ļoti gudri, bet pēc savu rīcību motivācijas, viņi stipri neatšķiras no pērtiķiem. Ņemot vērā tehnoloģiju straujo attīstību, tuvākajā nākotnē būs pavisam reāla robotu buvēšana, kuri budami diezgan intelektuāli savā uzvedībā būs līdzīgi cilvēkiem ar otro psihotipu. Domājams, ka tādi roboti gandrīz pilnīgi aizvietos cilvēku darbu daudzās sfērās.

Šo klasifikāciju neizmanto oficiālā psiholoģija, bet dažādu tautu kulturās  tomēr var atrast informāciju, kura nezinātniska veidā apraksta to pašu. Piemeram, Idriss Šahs, arābu sūfi skolotājs un rakstnieks, vienā savā darbā uzrakstīja sekojošu frāzi: cūkas, suņa, velna un svēta maisījums ir slikts pamats prātam, kurš grib iepazīties ar pasauli. Cūka kā dzīvnieks atspoguļo atkarību no instinktiem, suņi, savukārt, ir paklausīgi dzīvnieki un labi pakļaujas dresēšanai, velns kā pirmais hierarhs dēmonu hierarhijā atspoguļo dēmonisko psihotipu, bet svētais, kurš nav pakļauts instinktiem, uzspiestiem uzvedības standartiem un rīkojas saskaņā ar Dievu - cilvēcisko.

Dažāda psihotipa pārstāvji vienā un tājā pašā situācijā var rīkoties dažādi. Līdz ar to psihologi praktiķi  sen pielieto šīs zināšanas. Piemēram, tieksmi pakļauties instinktiem, kura ir raksturīga dzīvnieciskam psihotipam, tiek ņemta verā pat stratēģiskos jautājumos militārajā sfērā. Varbūt kādam interesē  jautājums, kāpēc dažu valstu armijās dienē sievietes? Atbilde ir diezgan loģiska - tāpēc, ka vīriešu dzimumistinkti liek pakļauties sievietēm, līdz ar to vīriešiem ir grūtāk uztvert sievietes kā pretiniekus. Apskatīsim citu piemēru, kurš raksturo vienu no psihotipiem sadzīvē. Fakts no svēta Franciska biografijas - vienā pilsētā cilvēki cieta no vilka uzbrukumiem. Ļaudis nekādi nevarēja noķert vilku un, lai atrisinātu situāciju, aizgāja pie svētā Franciska pēc palīdzības. Svētais Francisks piekrita palīdzēt, aizgāja uz mežu, atrada vilku un atveda uz pilsētu. Pilsētā ar iedzīvotājiem tika noslēgta noruna, ka vilks nevienam neuzbruks, dzīvo pilsētā, bet iedzīvotāji viņu baro. Tā vilks nodzīvoja pilsētā visu atlikušo dzīvi. Šajā piemērā svētais Francisks atbilst cilvēciskam psihotipam, kura viena no īpatnībam ir spēja pakļaut sev dzīvnieku pasaules pārstāvjus bez dresētāja iemaņām. Līdzīgas situācijas var atrast arī dažādu tautu folklorā.

Piederība noteiktam dominējušam psihotipam nav nemainīga īpašība. Principā katram cilvēkam ir iespēja pāriet no zemāka dominējoša psihotipa uz augstāko. To nosaka tā saucama garīga attīstība. Ļoti skaidri psihotipu maiņu var redzēt bērnu augšanas procesā. Jaundzimušie un zīdaiņi ir pilnīgi atkarīgi no refleksiem un instinktiem. Savukārt mazi bērni pārņem visu no apkārtējās vides automātiski, īpaši neapdomajot to, līdz ar to ir patiesi teikt, ka alkoholisms sākas nevis no pirmās izdzertās alkohola glāzes, bet no pirmās ieraudzītas glāzes, kuru izdzēra vecāki. Pusaudžu vecumā kopā ar dzimuminstinktu aktivizāciju bērni sak realizēt savu radošu potenciālu un tādā veidā parbauda vecāku nervus, jo nejūt nekādas bremzes savā uzvedībā un uzvedas egoistiski. Vēlāk paradas apziņa, ka cilvēku iespējas un radošais potenciāls ir ierobežots un rikojoties egoistiski, rodas konflikti ar apkārtējo vidi un tiek nodarīti kaitējumi. Bet tā kā gribas dzīvot bez konfliktiem un kaitējumiem, indivīdam parādās reliģiska rakstura jautājumi. Īsi sakot, mūsu kulturā mēs sākam attīstību kā tie, kurus audzina un apmāca un beidzam kā tie, kuri paši sevi audzina un apmāca. No augstāk aprakstīta var secināt, ka šī psihotipu klasifikācija raksturo individus, kuriem personības attīstība apstājās noteiktā etapā. Analizējot gan mūsu, gan citu tautu sabiedrību, var redzēt ļoti dramatisku faktu, cilvēku vairākums nespēj sasniegt cilvēciskā psihotipa līmeni. Sabiedrībā vai nu dominē instikti, vai nu neapdomīga uzvedības parodēšana. Retāk var sastapt dēmonisku uzvedību. Sanāk, ka mūsu kultūra ir defektīva, ja tā nenodrošina bērnu personības attistību, izejot caur visiem minētajiem etapiem līdz cilvēciskajam psihotipam.

Lai labāk saprastu kā darbojas cilvēciskais psihotips, aplūkosim dažus psihes mehānismus. Saksim ar gribu. Mēs bieži lietojam vārdu salikumus – gribas spēks, gribas brīvība. Bet daudzi līdz galam nesaprot, ko nozīme griba. Gribu var raksturot sekojoši: tā ir spēja pakļaut apziņai savu ķermeni un apkartējo notikumu riti atkarībā no cilvēka mērķiem un apzinātām vajadzībām. Ja cilvēks ļoti intensīvi strāda, tas vēl nenozīmē, ka viņam ir stiprs gribas spēks. Par tādiem mēdz teikt, strāda kā apsēsts. Tas nozīme, ka tādam indivīdam nav sava gribas spēka. Tajā vietā ir vai nu cita indivīda gribas spēks, vai nu automātismi jeb psiholoģiskas programmas. Griba vienmēr darbojas apziņas līmenī un ir atkarīga no apzinātam vajadzībām un mērķiem. Gribai obligāti ir vajadzīga iespēja izvēlēties. Bez tās gribai nav mērķa un tā nevar funkcionēt. Piemēram, viens no konflikta atrisinājuma veidiem ir apzināta aponenta ievešana "stupora" stāvoklī, kad viņam parādas 2 mērķi, kuri viens otru izslēdz, vai nu viens mērķis, kuru var sasniegt ar divām pieejām, starp kurām indivīds nevar izšķirties. Kamēr nav skaidra mērķa, griba nestrāda. Indivīds, kuram nav gribas, spēj funkcionēt tikai kā dzīvnieks vai kā biorobots. Griba ir obligāta prasība, lai sasniegtu cilvēcisko psihotipu. Atcerēsimies, kā notiek audzināšana mūsu ģimenēs. Ko parasti vēlas sasniegt vecāki no bērniem? Paklausību. Bet paklausības gadījumā savas gribas nav. Protams, ka vecāki grib, lai bērnu mērķi būtu tikai labi. Bet to var sasniegt caur sirdsapziņas un kauna sajūtu, kura bērniem bieži vien funkcionē labāk nekā pieaugušiem. Bērni parasti nevar loģiski paskaidrot, kāpēc nedrīkst darīt sliktas lietas, bet intuitīvi viņi labi jūt atšķiribu starp labu un sliktu. Līdz ar to, ja bērnam ir kāda iniciatīva, vecāku uzdevums ir piedalīties tajā, regulējot to pareizā virzienā. Piemēram, gadījums no dzīves - vecāki izlīmēja mājās jaunas tapetes, bet viņu mazā meitiņa, tajā brīdi, kad vecāku nebija klāt, nolēma uzlabot jauno tapešu izskatu un apzīmēja tos ar krasainiem zīmuļiem. Kad vecāki to pamanīja, meita tika sodīta. Meita kļuva vecāka, atmiņā notikums palika, bet ar interpritāciju, ka viņu nepelnīti apvainoja tad, kad viņa gribēja izdarīt labāk. Pareiza vecāku ricība šajā gadījumā būtu - kopā ar meitu apzīmēt vienu no sienām. Tagad aplūkosim, kas var notikt tad, kad vecāki panāk paklausību no bērna un "veiksmīgi" izaudzinātam paklausīgam bērnam sakas pusaudžu periods. Šajā vecumā bērniem pamostas dzimum un bara instinkti. Paskaidrosim, kā izpaužas bara instinkti. Ņemsim piemēru dabā. Pērtiķus var sadalīt bara pērtiķos un ģimenes pērtiķos. Makaki ir bara, bet gorillas ģimenes pērtiķi. Atšķiras viņi savā starpā ar to, ka ģimenes pērtiķiem ir midzenis un viņi nekad nedz čurā, nedz kakā savā midzenī vai apkārt tam. Tam viņiem ir domāta speciāla vieta vai vietas, bet bara pērtiķi čura un kakā, kur pagadās. Dabā ekskrementi un urīns tiek izmantots teritorijas iezīmēšanai. Savukārt cilvēku kultūrā uzvedība, kura balstās uz instinktiem var ārēji izskatīties dažādi, atkarībā no noteiktās kultūras pieņemtajām normām. Līdz ar to zīmēšana uz sienām, liftos, skolu un universitāšu soliem ir nekas cits kā bara pērtiķu kulturāli pārveidots teritorijas iezīmēšanas instinkts. Ņemsim citu piemēru. Ja jūs skatījāties filmas par bruniņiekiem, tad droši vien redzējāt scēnas, kad kādu varoni ieceļ bruņinieku kartā. Topošais bruņinieks nokritis uz viena ceļa un tas, kurš viņu ieceļ bruņinieku kārtā liek viņam zobenu uz galvu. Paviānu hierarhijā augstāk stāvošie atšķiras no zemāk stāvošajiem ar to, ka viņi var nesodīti rādīt zemākajiem savu dzimumlocekli. Arī šie minētie mūsu mazo brāļu instinkti tika kulturāli pārveidoti bruņinieku vajadzībām. Saistībā ar šo tēmu var pieminēt vienu interesantu notikumu, kurš apraksta kā pateicoties psihologiem laulību šķiršanu skaits Krievijas tālajos austrumos zvejnieku ģimenēs samazinājās. Zvejas kuģos, uz kuriem ir parasti tikai vīriešu kolektīvs, lai izvairītos no konfliktiem, cilvēki cenšas neskatīties viens otram acīs, jo instinktīvi tieša skatīšana acīs vīriešu sabiedrībā var būt interpritētā, kā meģinājums parādīt, kurš ir galvenais. Pēc atgriešanās mājās zvejnieki šī ieradumu dēļ, turpināja izvairīties no tieša acu kontakta, tajā skaitā arī ar savām mīļotajām sievām. Bet sievām ir, savukārt, citas instinktīvas programmas – ja neskatās acīs – vairs nemīl. Sekas šādai uzvedībai – ģimenes skandāli. Pēc tam, kad zvejniekiem paskaidroja, ka izvairīšanās no tieša acu kontakta ir ļoti pareiza uzvedība atradoties uz kuģa, bet ģimenēs ir obligāti jāskatās sievai acīs, šķiršanās skaits samazinājās. Tā ka neatkarīgi no tā, gribam mēs vai nē, šie psiholoģiskie mehānismi strādā. Arī žesti, tāpat kā dzīvnieku pasaulē, var būt pielietoti kā valoda. Apziņas līmenī mēs tos vairs neuztveram, bet zemapziņas līmenī žesti joprojām funkcionē. Ja jūs esat šefs un jums ir svarīgas pārrunas ar citiem cilvēkiem pie klāta galda, lai panāktu veiksmīgas pārrunas un sasniegtu vajadzīgo rezultātu, jums ir jāpiedava kāds ēdiens un jāpaņem rokās zupas karote vai kāda cita veidā jāsadala ēdiens, jo instinktīvu maņu dēļ tas, kurš baro, tiek uzskatīts par galveno. Ja ēdienu pienes un sadala viesmīle, šefs citu cilvēku uztverē ir nekas.

Atgriezīsimies pie vecākiem, kuri audzina paklausīgos bērnus. Kā jau minēts, lai sasniegtu paklausību ir jānomāc bērna griba. Tagad aplūkosim vienu reālu situāciju, kad kādā jautrā kompānijā savācās jaunieši, kuriem, pateicoties tādai audzināšanai, tika nomākta griba. Kompānijā ir gan puiši, gan meitenes, pakļaujoties dzimuminstinktiem, puišu starpā sākās izrādīšanās meiteņu priekšā. Meitenes, savukārt, visādi sēkmē šo izrādīšanos, jo meiteņu dzimuminstikti diktē – kas bravūrīgāks un varenāks – tas labāks. Tālāk iedarbojās bara instinkti un rezultātā – krimināllieta, kuru neviens it kā negribēja, bet tā tomēr notika. Kāpēc? Tāpēc, ka savas gribas nebija, instinkti parņēma virsroku, tika noformēts kolektīvais egregors, kurā paradījās noteikti mērķi, sadarbojoties šim baram ar apkārtēju vidi un tālāk viss turpinājās automatiskā režimā līdz pat smagam kriminālpārkapumam. Jautājums – kas pie tā ir vainīgs? Atbilde – visu šo jauniešu vecāki, kuri nomāca viņiem gribu agrā bērnībā. Griba izpaužas pārsvārā, vismaz mūsdienās, nevis tad, kad indivīds katru dienu trennē muskuļus trenežieru zālē vai studē no rīta līdz vakaram 3 svešvalodas, bet tad, kad instikti vai sabiedrības normas prasa no indivīda kaut ko viņam nepieņemamu un viņš ir spējīgs patstāvīgi iziet no šis algoritmikas jeb sociālas programmas. Pie tādām nepieņemamām sabiedrības normām varam droši pieskaitīt smēķēšanu un alkohola dzeršanu. Atteikties no alkohola vai smēķēšanas kompānijās, kur visi smeķē un dzer alkoholu, nozīmē izskatīties par balto vārnu. Daudz vieglāk pakļauties bara instinktam, nekā paradīt, ka tev ir savi uzskati un tu negribi kā visi akli parodēt tos, kurus te uzskata par «pieaugušiem un vareniem».

Cilvēki dalās sieviešu vai vīriešu dzimumā. Katram dzimumam ir dažādas instinktīvas uzvedības programmas. Personības formēšanas process katram dzimumam arī atšķiras. Cilvēks piedzimst, būdams pilnīgi nespējīgs patstāvīgi izdzīvot apkārtējā vidē. Mātes klātbūtne un aprūpe līdz brīdim, kad bērns ir spējīgs veiksmīgi pielietot runāšanu komunikācijai ar apkārtējiem (apmēram līdz 2,5 vai 3 gadu vecumam) ir ļoti svarīga. Pieņemsim, ka kādā sabiedrībā pagaidām nav tikusi izstrādāta kultūra. Kāda uzvedība jeb instinkti šajā gadījumā ir vajadzīgi cilvēkiem, lai veiksmīgi reproducētu savu dzimtu, nododot sakrāto pieredzi nākošai paaudzei? Loģiski spriežot, sanāk sekojošs uzvedības modelis: sieviete tiek instinktīvi piesaistīta bērnam vai jaunākajam bērnam ģimenē, bet vīrietis, ņemot verā, ka sieviete ir pilnīgi noslogota ar rupēm par nākošu paaudzi, tiek instinktīvi saistīts ar sievieti un pakļauts viņai. Uzmanīgi analizējot vīriešu un sieviešu uzvedību ģimenē, var redzēt, kā šie instinkti izpaužas dzīvē. Tie, kas ir redzējuši filmu «Baltā saule tuksnesī», droši vien atceras bargo muitnieku Verešjaginu un viņa frāzi «Tātad, automātu es jums nedošu». Savukārt cēlonis šim atteikumam bija sievas aizliegums. Saprotot atteikuma cēloni, bargā muitnieka tēls vairs neizskatās tik pievilcīgs. Cita situācija - mātes vienīgais dēls izauga un apprecējās. Bet mātes izpratnē, viņš joprojam ir viņas vienīgais bērns. Sievas izprātnē – viņš ir viņas vīrs un viņam ir jāpakļaujas tikai viņai. Un tā ir pilnīgi normāla domāšana instinktu līmenī. Bet realitātē, tā ir situācija, kur ir viens subjekts un divi īpašnieki. Līdz ar to rodas konflikti starp vīra mātēm un līgavām, kuri ir tik nopietni, ka par to pat nestāsta pasakās vai anekdotes. Ja šis konflikts notiek, divas sievietes pēc kārtas žēlojas vienam vīrietim par tēmu - ko šī maita no manis grib un kāpēc viņa mani visu laiku terorizē. Pamats tam ir sekojošs, divi īpašnieki, kuri pretendē uz vienu subjektu nevar sadzīvot savā starpā. Šis konflikts turpināsies, kāmēr darbojas instinktīvas programmas. Konfliktu var izbeigt sekojoši. Destruktīva veidā - viena no sievietēm pieradīs otrai, ka viņa ir galvenā vai viena no sievietēm izdzīs otru no ģimenes. Bet, lai noregulētu konfliktu neiznicīnot attiecības, vismaz vienai no sievietēm ir jāsak valdīt pār saviem instinktiem. Savukārt, dažu tautu kulturās tiek ieaudzināta noteikta uzvedība, lai atrisinātu šo konfliktu vīra mātes labā, piemēram jāpaņiem vai Kaukāza tautām. Tas ir tāpēc, ka vecāka sieviete dzimtā balstoties uz instinktu kompleksu, ir arī egregoriālais līderis dzimts egregorā. Var strīdēties par to, vai tas ir  labi vai slikti. Objektīvs labums no tāda uzvedības algoritma ir tas, ka tiek nodrošināta dzimtu reprodukcija ar pieredzes nodošanu daudzu gadsimtu gaitā. Bet slikti ir tas, ka šīs kultūras, veicinot šādu hierarhiju, neatrisina jautājumu par cilvēciskā psihotipa veidošanu pēcnācējiem.

Pamatojaties uz augstāk minētā attiecībā pret to, kas ir griba un saprotot sirdsapziņu kā iedzimtu reliģisku sajūtu, cilvēku ar cilvēcisko psihotipu var definēt sekojoši – cilvēks ar gribu, kura tiek pakļauta sirdsapziņas diktātam. Cilvēciskais psihotips bez gribas nav iespējams, savukārt griba bez pakļautības sirdsapziņai veido dēmonisko psihotipu. Mūsu sabiedrībā cilvēcisko psihotipu spēj sasniegt tikai daži un viņi saskaras ar to, ka sabiedrībai viņi nav vajadzīgi. Spilgts piemērs tam bija Jēzus Kristus liktenis. Valdošai elitei viņš nebija vajadzīgs, jo traucēja pakļaušanas režīmu, savukārt tautai viņš bija vajadzīgs tikai kā labsirdīgs vadonis, nevis kā skolotājs, kurš uzrādītu kļūdas, pateiktu priekšā, kas būtu jādara, palīdzētu utt.

Turpināsim par atšķirībām vīriešu un sieviešu instiktos, kuri nosaka nākošas paaudzes reprodukcijas izpildi. Sievietei, kura ir stāvoklī vai rupējas par maziem bērniem ir obligāti jājūt apkārtējas vides bīstamie faktori priekšlaicīgi, lai spētu no tiem izvairīties. Tie, kuri redzējuši kā aug bērni, droši vien ir pamanījuši, ka meitenes noteiktā vecumā kļūst gudrākas par puikām, sākot izvairīties no nepatikšanām. Bet puikas savukārt, apmērām tajā pašā vecumā sāk it kā speciāli meklēt sev nepatikšanas. Šī parādība balstas uz tā, ka meitenēm pirmajā kartā sāk attīstīties intuīcija, lai sajustu nepatikšanas un spētu priekšlaicīgi izvairīties no tām. Bet zēni, sastopoties ar nepatikšanām, sāk mācīties domāt, attīstot pirmkārt loģiku, tā kā viņiem ir jāspēj apzināti un apdomīgi pasargāt savu iespējamo ģimeni bīstamās situācijās. Un visas anekdotes par blondīnēm, sievietēm pie stūres un tā tālāk, rodas no tā, ka personības attīstība dažām sievietēm mūsu sabiedrībā neturpinās līdz pat pilnīgai intelekta apguvei, bet aprobežojas ar intuīciju. Ir arī jāpiemin, ka sievietes vada mašīnas nevis sliktāk par vīriešiem, bet savādāk, jo statistiski sievietes cieš autoavārijās ne biežāk par vīriešiem, dažās valstīs pat retāk. Vīriešiem savukārt piemīt citi netikumi – sturgalvība un «gudra» runāšana par to, kā un kas būtu jādara pēc savām neveiksmēm. Tas liecina par nepilnvētīgu intuīcijas apgūvi. Normālā kultūrā cilvēciskajam psihotipam ir jābūt sasniedzamam jau agrā pusaudžu vecumā, ja par pusaudža perioda sakumu uzskatīt momentu, kad parādas dzimuminstinkti. Tas ir – tādam pusaudzim ir jābūt apveltītam ar gribu, kura ir pakļauta sirdsapziņas diktātam. Līdz ar to puikām šajā vecumā ir jāsaprot kā darbojas viņu intuīcija un ir jāintegrē tā savas psihes mehānismos, kuri atbild par uzvedības algoritmu izstrādi. Bet meitenēm ir pilnvērtīgi jāapgūst savs intelektuālais potenciāls.

Dabā tiek instinktīvi noteikta tendence, ka piedzimušo dzīvnieku skaits gandrīz vienmēr pārsniedz pieļaujamo normu apdzīvojamā areālā. Šis process regulējās ar spraigu konkurenci indivīdu starpā un kā rezultāta izdzīvo stiprākie. Angļu politologs un demogrāfs Tomass Maltuss pirmais pamanīja, ka cilvēku daudzums pasaulē pieaug ātrāk nekā izmantojamo resursu daudzums. Tas nozīmē, ka cilvēki, tāpat kā dzīvnieki, vairojas saskaņā ar dzīvnieku pasaulei raksturīgajām likumsakarībām. No šī skata punkta cilvēku daudzuma regulēšanai rodas kari, epidēmijas un citas parādības, kas normalizē cilvēku skaitu pasaulē. Daži var iebilst, ka Eiropas valstīs ir pavisam pretēja tendence, dzimstība samazinās. Bet šī paradība tikai atspoguļo šī mehanisma pretējo darbību, tas ir, vairošanās kavēšanu pārpildītajā areālā, jo Eiropā cilvēki parsvarā dzīvo lielpilsētās. Krievu biologs Ņikolajs Dubiņins pētīja apkārtējas vides ietekmi uz augļu jeb Drosophila mušiņu genomu. Gēni no drozofilu gēnoma ir līdzīgi cilvēku gēniem un šīs mušiņas spēj īsā laikā izveidot nākošas paaudzes, kas atvieglo genoma izmaiņu pētīšanu. Pirmie genoma paraugi tika ņemti no mušiņām, kuras dzīvojā 1944. gadā pilsētā Voroņežā. Pilsēta tajā laikā bija gandrīz pilnīgi vācu aviācijas izbombardēta. Industrija kā tāda neeksistēja. Tika novērots, ka mušiņu genoms bija ekvivalents populācijām ārpus pilsētas. Vēlāk, kad pilsēta tika atjaunota un tajā paradījās industrija, genoma analīzi atkārtoja. Šoreiz genomā tika novērotas mutācijas. Pilsētas mutogēnu iedarbību uz cilvēka genomu apstiprina arī citu biologu dati. Piemēram, itaļu biologi atzīmē, ka 1 nedēļas darbalaiks metalurģiskajā rupnīcā ir pietiekams, lai izraisītu gēnu mutāciju. Eiropas vēsturiskie dokumenti liecina par to, ka pat viduslaikos iedzīvotāju skaita palielināšanās pilsētās bija lielākoties uz lauku iedzīvotāju rēķina, bet pilsētnieku dzimtas reti turpinājās daudzu paaudžu garumā. Ir arī pētījumi, kuri liecina par to, ka pilsētas bērniem IQ līmenis ir statistiski zemāks nekā lauku bērniem. Viss iepriekš minētais neapšaubami norāda lielpilsētu pretdabisko iedarbību. Ir teorijas, kuras apgalvo, ka cilvēkam pastāvīgi atrodoties starp lielu skaitu svešu cilvēku, iedarbojas iedzimti vairošanās kavēšanas mehānismi, jo šī situācija zemapziņas līmenī tiek interpretēta kā apdzīvojamā areāla pārpilnība.

Kā jau zināms no iepriekšējās lekcijas cilvēku organismam piemīt sava lauku sistēma, kuru mēdz saukt par biolauku. Visas patoloģiskās izmaiņas organismā izpaužas arī lauku līmenī, jo ķermenis un biolauks ir cieši savstarpēji saistīti. Dabas biolauki darbojas kā kamertonis attiecībā pret mūsu biolaukiem. Tas nozīme, ka daba noteiktās situācijās spēj salabot izmainīto biolauku un caur to notiek arī pozitīvas izmaiņas ķermenī. Uz šī principa, ķermeņa ārstēšana caur biolauku, darbojas piemēram ķīniešu tradicionāla medicīna. Šo dabas labvelīgo ietekmju dēļ mēs bieži vien neapzināti tiecamies pie dabas, uz laukiem, it īpaši tad, kad jūtamies ne īpaši labi.

No mūsu skata punkta cilvēka psihes darbību ietekmē arī uztura racions, tāpēc ir lietderīgi pieskarties arī šai tēmai. Dabā ir sastopami augi un vielas, kuri pēc nokļūšanas organismā, izmaina fizioloģiskus procesus, kā arī augstākās nervu sistēmas darbību. Zinātniski tos medz saukt par psihotropām vielām vai narkotiskām vielām. Reti kāds šaubās par narkotisku vielu nelabvēlīgo iedarbību un reti kāds zin, ka agrāk arī alkohols bija pilnīgi pamatoti pieskaitīts narkotisku vielu grupai. Rezultāts tādai izslēgšanai ir sekojošs. Kad valsts līmenī cīnas pret narkomāniju, alkoholu neņem verā. Un pat gluži pretēji – mūsdienās tiek propagandēta alkohola mērena lietošana. Tajā pati laikā klusē par to, ka lielai daļai no mūsu sabiedrības ir ģenētiska nosliece pret alkoholismu, kura izpaužas kā bioķīmiskas atkarības izveide regulāra alkohola lietošanas rezultātā. Pēc noteikta laika, turpinot regulāri lietot alkoholu, tādi cilvēki garantēti kļust par alkoholiķiem, jo nevar patstāvīgi pārvarēt šo tieksmi. Bet diemžēl ne katrs, kam rados tika novērots alkoholisms, spēj kategoriski atteikties no jebkāda alkohola lietošanas, lai neapdraudētu sevi un savu pēcnācēju dzīvi, jo sabiedrības kultūra nevienmēr pieņem tādu nostāju. Ar alkohola lietošanu ir saistītas arī citas nelabvēlīgas iedarbības. Alkohols ir stiprs oksidants – alkohols paātrina šūnu un organisma novecošanos. Tā iedarbība augstakajā nervu sistēmā izpaužas kā informācijas uztveres un apstradāšanas izmaiņas ne tikai reibuma laikā, bet arī ilgu laiku pēc tam. Cilvēku organismā ir ģenētiski noteikti biolauku regulēšanas mehanismi. Kad organismā iekļūst psihotropas vielas, šo mehānismu darbība izmainas. Un tie, kam mājas ir  dzīvnieki, droši vien pamanīja, ka kaķi un suņi, kuri redz biolauku, atšķirīgi reaģē uz vienu un to pašu cilvēku atkarībā no tā, vai viņš ir lietojis alkoholu. Tajā skaitā tāpēc, ka biolauks jeb aura pēc psihotropu vielu lietošanas atšķiras. Tā kā psihotropu vielu ietekmes rezultātā mainās pasaules uztvere, psihē iekļust tāda informācija, kurai parasti tur nav jābūt. Tieši tāpēc visi alkoholiķi, kuri halucināciju laikā redz velnus, apraksta tos apmēram vienādi. Tas nozīmē, ka alkoholiķiem atveras apziņai bloķēta realitātes izpausme, kuru parasti redz daži no tā saucamajiem ekstrasensiem. Izmainīta apkārtējās pasaules uztvere un informācijas apstrāde maina uzvedības algoritmiku, tāpēc augstāk minētai psihotipu klasifikācijai  var droši pieskaitīt vēl vienu apakštipu cilvēkiem, kuri regulāri ir pakļauti psihotropo vielu iedarbībai – pretdabisks vai nolaists. Pie psihotropām vielām ir arī pieskaitama tabaka, kuras lietošana vienas dienas laikā ir biežāka nekā alkoholam. Tabakas pielietošanu, lai ietekmētu citu cilvēku psihi pārņema no indiāņu šamaņiem. Psihotropu vielu, tajā skaitā tabakas, iedarbības laikā mainās pasaules uztvere un psihē atvēras citi informatīvie kanāli, kuri ar noteiktām zinašanām un iemaņām var tikt izmantoti, lai iejauktos psihē, lai izslēgtu gribu no uzvedības algoritmikas vai, lai pārveidotu gribu. Principā caur šiem kanāliem ir iespējams pārņemt kontroli par visiem informatīvi algoritmiskiem resursiem cita cilvēka psihē, pakļaut to egregoram vai pa tiešo tam, kam ir atbilstošas zināšanas un iemaņas. Līdz ar to alkohola mērena lietošana, marihuānas legalizēšana, smeķēšana utt. ir noteiktu politisku spēku instrumenti, lai masveidīgi kontrolētu cilvēku psihi, apejot manipulēto cilvēku apziņu. Tāpēc ir ļoti uzmanīgi jāizturas pret to, kas iekļūst mūsu organismā. Mistiķi labi zin, ka, lai veiktu noteiktas maģiskas manipulācijas, dažreiz ir pat jāievēro gavenis, savadāk nekas neizdodas. Savukārt cilvēkiem, kas netic mistikai, ir jāpasaka, ka dažādu tautu atšķirības uzturā izpaužas kā statistiski dažāds noteiktu slimību saslimšanas biežums. Kaut gan ģenētika šeit arī spēle savu lomu.

Gremošanas process nav tik vienkaršs, kā varētu likties. Par plaši neafišētu gremošanas trakta spēju liecina interesants fakts, kurš tapa zināms, etnogrāfiem pētot Āfrikas iedzīvotājus. Tika novērots, ka dažiem āfrikāņu cilts pārstāvjiem ir negatīva proteīnu bilance. Tas ir - to pārstāvjiem apēsto proteīnu daudzums ir zemāks par organisma izvadītā proteīna daudzumu. Pēc modernās medicīnas datiem šāda tendence beigtos ar indivīda nāvi (jo proteīnu zudums ir lielāks nekā to ieguve), taču realitāte liecināja par kaut ko citu. Tika pieaicināti medicīnas speciālisti un pēc viņu pētījumiem izradījās, ka šīs cilts pārstāvji uzturā lietoja kādu augu, kas kalpo par dzīvošanas vidi bakterijām, kuras savukārt ir spējīgas no gaisā esošā slāpekļa producēt āfrikāņu organismam vajadzīgos proteīnus. Āfrikāņu zarnu traktā veidojās simbioze ar šim baktērijām. Rezultātā cilts iedzīvotāji ieguva organismam vajadzīgos proteīnus praktiski no gaisa.