Socioloģijas pamati. Ceturtā lekcija

velichko4Psihe kā informatīvi algoritmiska sistēma nodarbojas ar dažādiem vadīšanas uzdevumiem. Tāpēc,lai izprastu psihes darbību ir jāsaprot sekojošais:

  • kā funkcionē vadīšana un kā tā izpaužas konkrētās situācijās, piemēram tehnikā, sabiedrībā, dabā

  • kā organizēt vadīšanas procesus, kā ieiet jau esošos vadīšanas procesos

Lielu lomu vadīšanā spēlē spēja paredzēt vadīšanas objekta iespēju mainīties atkarībā no iekšējām izmaiņām pašā objektā, apkārtējas vides un vadīšanas procesu ietekmes dēļ. Mūsu psihei piemīt arī paredzēšanas funkcija, kura realizējas pateicoties mūsu pasaules izpratnei un pasaules redzējumam.  Pasaules izpratnes un redzējuma galvenā funkcija ir priekšlaicīgi modulēt iespējamos topošos notikumu ķēdes variantus, lai savlaicīgi izvēlētos vienu, kurš  tiešam varētu realizēties nākotnē vai, lai izvēlētos variantu kompleksu, ar kuru,atkarībā no situācijas varētu  pāriet no viena varianta uz otru bez lielām problēmām. Līdz ar to parunāsim par šiem diviem jēdzieniem konkrētāk.

Разговоры о жизни 4

Pasaules izpratne nav iespējama bez jebkāda veida valodas, pretēji pasaules redzējumam . Pasaules redzējums ir kā mūsu psihes apkārtējas pasaules karte. Šo karti mēs dažreiz kļūdaini uzskatām par pasaules kopiju un domājam, ka tā ir visiem vienāda. Šo karti veido tēli. Tēli savukārt var atspoguļot vai nu reālas parādības, vai  parādības, kuras eksistē tikai noteikta indivīda iztēlē. Izpratnes problēmas rodas tad, kad mēs, dzirdot vai redzot kādu vārdu vai simbolu, nevaram atrast mūsu psihē atbilstošu tēlu vai atrodam to, kurš nepareizi atspoguļo to nozīmi. Līdz ar to ar vārdu „izpratne” mēs saprotam vārda vai frāzes saikni ar noteiktu tēlu vai tēliem mūsu psihē. No minētā izriet, ka pasaules izpratne ir „visas izpratnes kopums”, bet pasaules redzējums ir visu tēlu kopums mūsu psihē.

Pasaules izpratnē lielu lomu spēlē morāles sajūta. Viena un tā pati paradība var tikt dažādi uztverta, atkarībā no mūsu morāles sajūtas. Piemēram, vienam skatoties uz militāro tehniku rodas pozitīvas sajūtas un domas par „aizsardzību un spēku”, bet citam negatīvas un domas par „slepkavību un nelaimi”. Bet ar saikņu veidošanu mūsu psihē var arī manipulēt, tajā skaitā izsakot konkrētus vārdus. Uz šī principa balstās politiskā propoganda, kad daudzu cilvēku psihē tiek mērķticīgi izveidotas noteiktam politiskam spēkam izdevīgas saistības. Kaut kādā ziņā tam atbilst teiciens: „saukt balto par melno un melno par balto”.

Pasaules redzējumu un izpratni var klasificēt divās grupās:

1) kaleidoskopiskā – veidotām saiknēm un tēliem ir drīzāk gadījuma raksturs un tie nav saistīti savā starpā pēc noteikta principa. Rezultātā psihes pasaules aina tādam indivīdam izskatās kā kaleidoskopa koptēls, kuru veido haotiski izkaisītas daļiņas. Ir jāpiebilst, ka pēc katras kaleidoskopa kratīšanas veidojas pavisam cita- jauna aina. Arī kaleidoskopiskā tipa pasaules aina ir atkarīga no apkārtējas vides ietekmes noteiktā brīdī. Mainoties apkārtējas vides ietekmei, mainas arī pasaules aina. Indivīdiem ar šī tipa pasaules ainu ir ārkārtīgi grūti paredzēt nākotnes tendences un līdz ar to viņi nevar tām priekšlaicīgi sagatavoties.

2) mozaīkas – veidotās saiknes un tēli ir saistīti sava starpā un pakļaujas kopējam organizācijas principam. Tāda pasaules aina izskatas kā mozaīka vai kā puzle, kur katram elementam ir noteikta vieta attiecībā pret pārējiem elementiem. Atšķīrībā no kaleidoskopiskas ainas, šajā gadījumā, ievērojot kopēju, visiem elementiem raksturojošu organizācijas principu, var saprast kā varētu izskatīties trūkstošie elementi. Līdz ar to tas ļauj psihei paredzēt, ja tai ir pietiekošs informācijas apjoms.

Mozaīkas pasaules ainu var iedalīt divos apakštipos:

2.1) kad mozaīkas aina vedojas pēc principa no lielākā uz mazāko
2.2) pēc principa no mazākā uz lielāko.

Šie divi principi atšķiras sekojoši: jums ir puzle vai konstruktors. Ja jūs gribāt to salikt pēc principa no lielāka uz mazāko, jūs izmantosiet gatavo attēlu vai intrukciju. Savukārt, ja jūs to neizmantosiet, salikšana būs pēc principa no mazāka uz lielāko. Ir viegli saprast, ka pirmajā gadījumā salikšana būs daudz vieglāka un ar mazāku iespēju kļūdīties. Ja mēs atgriezisīmies pie cilvēka psihes, tad principu no mazākā uz lielāko būtu pareizāk saukt par «es centrējošo pasaules uztveri». Ir jāpiebilst, ka cilvēka psihe var izmantot tikai šo principu pasaules ainas veidošanā. Tas nozīmē, ka mozaīkas pasaules aina sākas ar to, ko cilvēks sevi identificē ar «es». Tam parasti atbilst ķermenis. «Es» var būt arī paplašināts līdz pat apģērbam, dzīvoklim, mašīnai utt.

Neskatoties uz to, ka veidojot savu pasaules ainu, mēs balstamies ne tikai uz savām sajūtām un pieredzes, bet arī izmantojam citu cilvēku datus, tehniku utt., ir vienmēr jārēķinās, ka tādai pasaules uztverei ir savas robežas. Kad mūsu psihe no ārpasaules vairs nevar iegūt informāciju adekvāti realitātei, ieslēdzas psihes paredzēšanas  funkcija jeb fantāzija. Tieši tāpēc agrāk tika uzskatīts, ka pasaule ir plakana un stāv uz diviem vaļiem. Pieprasījums pēc tāda veida datiem bija, bet adekvātas informācijas, kuru varētu izmantot,lai paredzētu trūkstošos pasaules ainas fragmentus nebija. Lai mazinātu tāda veida kļūdas, ir skaidri jāsaprot visuma kopējie organizācijas principi. Līdz mūsdienam ir saglabājušies dati par seno ēģiptiešu pasaules uztvēri un redzējumu. Piemēram, ēģiptiešu Dievam Ra bija četras izpausmes: 1) viela, kura pastāv 2) gars, kurš piemīt vielai un var veicināt tās kustību, kā arī dod vielai noteiktu jēgu - 3) telpa, kura piepilda vielu un garu 4) laiks, kurā viela un gars noteiktā veidā mainas. Apskatīsim modernās fizikas datus par pasaules pamatelementiem. Kosmosa laika kontinuums ir piepildīts ar dažāda agregātstāvokļa matēriju. Pēc agregatstāvokļa, matērija iedalās fiziskajos laukos un  dažāda veida elementārās daļiņās, kuras atkarībā no savstarpējo saišu rakstura var eksistēt kā brīvas daliņas, plazma vai viela- cietā, šķidrā vai  gāzveida stāvoklī. Tiek uzskatīts, ka it kā scientoloģijas dibinatājs Rons Harbarts veica lielu atklājumu, ieviešot jēdzienu par pasaules uzbūves sistēmu, kura balstas uz matērijas, enerģiju, telpu un laika (MEST - Matter, Energy, Space, and Time). Pilnīgi šī sistēma saucas θ-MEST, kur θ(teta) apzīme cilvēku. Bet redzams,ka tā ir ļoti līdzīga iepriekš aprakstītajām eģiptiešu Dieva Ra izpausmēm.

Valoda kā informācijas nodošanas instruments ir ļoti neefektīvs. Informācija, kura prasa daudzu stundu leksisku aprakstu, var tikt vizualizēta stāstītāja psihē dažos mirkļos. Valodas galvenā funkcija ir procesu norites vadīšana āpkartējā vidē. No fizikas pamatiem zināms, ka runa kā jebkura cita skaņa izraisa apkārtējas vides svārstību. Apkartēja vide arī ir svarstību sistēma, kas var rezonēt ar runu, kuru mēs radam. Rezonējot, notiek izmaiņas, tajā skaitā arī neatgriezeniskas. Runa var darboties diezgan distancēti gan attaluma ziņā, gan laikā, ja tā iedarbojas uz noteiktu pārraidītāju kaskādi. Mutiskā valoda jeb runāšana iedarbojas ar akustiskām vibrācijām uz apkartējo pasauli, bet mūsu iekšējais monologs jeb domāšana norīt fizisko lauku sfērā. Līdz ar to mūsu domas arī var ietekmēt apkārtējo vidi, bet jau daudz smalkākā līmenī. Cilvēka organismā fiziskie lauki var būt saslēgti paši sevī, vai arī saslēgti ar citu objektu analoģiskajiem laukiem. Ja signāls tiek pārraidīts uz citu objektu laukiem, notiek noteikta rakstura citu objektu ietekme. Ja lauki ir saslēgti paši sevī un mēs visu laiku domājam par vienu un to pašu, pārsniedzot maksimāli pieļautu enerģijas pārraides daudzumu, var  tikt izprovocēts insults, infarkts, onkoloģiskas salimšanas un citi nelabvelīgi procesi.

Jau sendienās par primāriem pasaules elementiem jeb robežvisparinājumiem tika uzskatīti matērija un gars, kuri atrodas telpā un izmainās laikā. Tas nozīme, ka nekāda pasaules redzējuma progresa kopš senās Ēģiptes laikiem nav bijis. Jaunie dati, savukārt, rāda, ka jēdzienu ''gars'' var sadalīt vēl sīkāk: informācija un kodēšanas sistēma, bez kuras informācija nevar eksistēt. Lai labāk to izprastu, piedāvāju piemēru no tehnosfēras, kura tāpat kā jebkura cita pasaules izpausmes daļa norada uz vispārējām pasaules likumsakarībām. Piemēram, makslinieks uz audekla var uzzīmēt ļoti precīzu ainavu. Šī pati ainava var būt nofotografēta un pārnesta uz papīru. Pēc digitālās fotogrāfijas ieviešanas ir iespējams turēt šo fotogrāfiju mājas datorā un aplūkot monitorā. Neatkarīgi no nēsātāja un tehnikas, tas būs tas pats dabas skats jeb informācija, kura ir kodēta dažādās kodēšanas sistēmās (mākslinieks un audekls, analogā kamera un fotopapīrs, digitālā kamera un dators). Ik viena no šīm kodēšanas sistēmām var tikt izmantota arī citu attēlu attēlošanai. Tas norāda uz to, ka pasaule var būt aprakstīta savādāk ar trim primāriem elementiem jeb robežvisparinājumiem. No mūsu skata punkta tie ir: matērija, informācija, mērs. Matērija veido pasauli un ir spējīga pārveidoties. Informācija ir tēli vai jēgas, kas ir neatkarīga no informācijas nēsātājiem. Mērs ir robežvispārinājms, kurš attiecībā pret vielu izspaužas kā iespējamo stāvokļu kā arī stāvokļu pārēju matrice. Attiecībā pret informāciju, mērs ir kodēšanas sistēma un informācijas pārveides algoritms. Salīdzinot šos divus pasaules modeļus, var secināt, ka pēdējā ir spējīga aprakstīt to pašu, ko pirmā kā arī spēj parādīt pirmā modeļa neprecizitātes un atver apslēptās pasaules iespējas. Kā piemēru var minēt faktu, ka nekur zinātnē neatradīsiet precīzu un adekvātu definējumu ''telpai'' un ''laikam''. Ilgu laiku tika uzskatīts, ka laiks ir visur vienāds. Tagad, pateicoties dažādiem pētījumiem, ir zinams, ka tā nav. Attiecībā pret citiem objektiem laiks var iet lēnāk vai ātrāk. Universumā ir pat vietas, kur laiks kā tāds vispār neeksistē. Tas pats attiecas arī pret telpu. Apkārt mums tā ir trīsdimensionāla, bet tā pati telpa mikropasaulē ir vienpadsmitdimensionāla. No pirmas pasaules modeļa skata punkta, tas viss izklausas kā paradokss. Kad apskatām mērīšanas principus attiecībā pret matēriju viss ir skaidrs — kilogrami, moli, elektronvolti (tā kā fizika atzīst masas un enerģijas ekvivalentitāti) utt. Ar telpu un laiku viss ir savadāk. Mēru un svaru palātā ir divas lampas. Viena rāda laika etalonu, otra garuma etalonu. Vienas lampas noteikto gaismas viļņu skaits atbilst metram, bet otras sekundei. Rodas jautājums- kādēļ turēt divas lampas, ja abiem mērījumiem var izmantot vienu? Visticamāk, cēlonis tam ir pierastā domāšanas veida inerce- metrs ir garums, sekunde ir laiks- lampām jāstāv atsevišķi. Kilograma etalons ir noteiktas matērijas kilograms. Tas ir, lai mērītu matēriju, par etalonu ņem matēriju. Par metra etalonu no 1889. līdz 1960. gadam kalpoja stieņa gabals no platīna un irīdija sakausējuma, tagad šim nolūkam izmanto gaismas viļņa garumu. Jautājums- kāpēc nevar paņemt metra etalonam etalonu no telpas? Kāpēc nevar paņemt sekundes etalonam etalonu no laika? Jebkurš fiziķis uztvers šādus jautājumus kā absurdu. Bet balstoties uz augstāk minēto, šie jautājumi ir pavisam loģiski. No tā izriet, ka, ja mēs balstamies uz pirmā pasaules modeļa, mēs nevar adekvāti atbildēt uz šiem jautājumiem. Savukārt, otrais modelis (matērijas, informācijas un mēra trīsvienība) ļauj mums to darīt. Pēc otrā modeļa gan telpa, gan laiks izriet no matērijas atbilstoši tās eksistences matricei. Un nekas šajā gadījumā netraucē telpai vienlaicīgi būt trīsdimensionālai makrolīmenī un vienpadsmitdimensionālai mikrolīmenī. Sekojot šai loģikai, ir pavisam skaidrs, ka, ja telpa un laiks izriet no matērijas, to etaloniem ir jābūt arī no matērijas.

Atgriezisimies pie četrkomponentu modeļa. Kad tajā tiek aprakstīt, ka gars aptvēr metēriju un ietekmē to, iet runa par fizikāliem laukiem, kuri spēj ietekmēt matēriju dažādā stāvoklī. Kad tiek aprakstīts, ka garam piemīt jēga, iet runa par to, ka jēdzens gars ietvēr sevī arī informaciju, informatīvus algoritmus un kodēšanas sistēmas. Sanāk, ka zem vārda gars slēpjas vesela virkne no dažāda rakstura jēdzieniem, kuri piemīt dažādām kategorijām trīskomponentu modelī. Ja mūsu pasaules redzējums un uztvēre tiek balstīta uz četrkomponentu modeļa, rodas komunikatīva rakstura problēmas, aprakstot lietas, kuras ir saistītas ar garu utt. Tā kā četrkomponentu modelis nav pietiekoši precīzs, tas izraisa subjektivitāti, aprakstot lietas, kuras nav pietiekoši labi atspoguļotas šajā modelī. Ir jāpasaka, ka četrkomponentu modelī materijas sadalījums uz materiju un garu izriet no «es centrējošas pasaules uztvēres». Tas ir, viss, ko mēs redzam ir materija, bet viss tas, kas ir neredzams un var ietekmēt apkārtējo vidi ir gars. Ir zināmi cilvēki, kuri spēj vai spēja redzēt un dzirdēt vairāk nekā lielāka daļa cilvēku, piemēram, jūt fizikālus laukus. Ja oficiāli atzists pasaules redzējums balstītos uz viņu pieredzes, tas izskatītos, protams, savadāk, bet būtu tāpat balstīts uz «es centrējošas pasaules uztvēres».

Taču alternatīva «es centrējošam pasaules uztvērei» ir jau ilgu laiku aprakstīta dažādos reliģiska rakstura tekstos. Par trīsvienības modeli «matērija, informācija, mērs» iet runa Kabalas tekstos. Koranā tiek minēts, ka Dievs veidoja pasauli saskaņa ar mēru vai predestināciju. Sakara ar to, rodas jautājums. Kāpēc par oficiālo robežvisparinājumu modeli tiek uzskatīts tieši četrkomponentu modelis, bet trīsvienību modelis paliek slepts vai nepieprasīts? Galvēnais iemesls tam, visticamāk, vara. Trīsvienības modeļa lietotājiem ir izdevība salīdzinājuma ar tiem, kas izmanto četrkomponentu modeli, jo tas spēj aprakstīt pasauli precizāk. Un kā ir zinams, vara pieder tiem, kuru zināšanas ir adekvātākas. Cits iemesls ir saistīts ar to, ka izstrādāt šo modeli var vai nu, sekojot loģiskiem secinājumiem, vai nu, iegustot datus par to «no augšas». Bet neatkarīgi no iemesla, tiem, kam pieder adekvatākas zināšanas var pakļaut sev citus un ekspluatēt. Tas ir, viņi var merķticīgi veidot tādus apstakļus, kad var dabūt lielāku daļu no darba produkcijas vai ienākumiem, pat nepiedaloties darbā. No eksplotētāja skata punkta šis princips darbojas visefektīvāk tad, kad paši darbinieki dabu pēc iespējas mazāk, bet strāda pēc iespējas vairāk. Sabiedrības, kuru pamatā ir šis princips tiek sauktas par puļa-elitas sabiedrībām. Humanā sabiedrībā tāda veida attiecības, protams, nav pieņemamas.

Pasaules redzējums, kurš balstas uz četriem robežvisparinājumiem (viela, gars, telpa, laiks) veidojas cilvēkiem automatiski attīstības procesā sakarā ar to informācijas raksturu, kura tiek uztvērta ar maņorganiem. Starpcitu, šis pasaules redzējums var būt raksturīgs ne tikai cilvēkiem, bet arī dažiem augsti attistītiem dzīvniekiem. Bet, kā jau tika minēts, šī pasaules redzējums nav pietiekoši precīzs. Savukārt, trīsvienību pasaules redzējums var veidoties tad, kad notiek pāreja no demoniskā uz cilvēcisku psihotipu. Trīsvienību pasaules redzējums pēc savas būtības darbojas pēc principa no lielāka uz mazāko. Tas ir, par lielāko var būt uzskatīta dzīve. Dzīve var būt interpritēta kā Dievs un Pasaule, kuru izveidoja Dievs. Savukārt, Pasaule ir trīsvienība (matērija, informācija, mērs) dažādu tēlu veidā un dažādos pasaules līmeņos. Caur trīsvienību var attēlot jebkurus procesus gan makro-, gan mikropasaulē, gan tehnikā, gan sabiedrībā. Līdz ar to, caur trīsvienību var veidot mozaikas pasaules ainu psihē, kurai vajadzētu būt vienādai visiem. Atšķirības var būt tikai sakarā ar likteņu un profesionālas darbību atšķirībām, kuru ietekmē šī mozaikas aina nav atspoguļota pilnā apmērā un pietiekoši detalizēti. Bet neskatītos uz tādām atšķirībām, saprātne un komunikācija starp cilvēkiem ar mozaikas pasaules ainu ir iespējama, kā arī vienmēr pastāv iespēja papildināt mozaikas ainu to cilvēku psihē. Tas ļauj dažādu specialitāšu profesionāliem atrast «kopēju valodu». Bet «Es centrējoša redzējuma» gadījumā šī komunikācija mēdz būt ļoti problematiskā un nevienmēr iespējama.

Pēc visa iepriekš minēta, varam secināt, ka īsts cilvēks ir tas, kuram ir neatgriezeniski cilvēciskais psihotips, kas ir pastāvīgs gan nomodā, gan miegā. Pie tam, tādam cilvēkam attīstības procesā ir notikusi pārēja no «ēs centrējoša» uz mozaikas pasaules redzējuma trīsvienības (matērija, informācija, mērs) pamatā. Tāds cilvēks var risināt daudzas problēmas pats un var pildīt Dieva vikāra misiju uz Zemes.

Iepriekšējā lekcijā bija minēts, ka cilvēku reprodukcija ir pakļauta vispārējām dabas likumsakarībām, kuru ietekmē dzimstība vienmēr pārsniedz ekoloģiskas nišas iespējamu ietilpību. Šī procesa rezultātā «lieki» indivīdi mirst vai nu iekšējas konkurences rezultātā, vai nu apkārtējas vides, tajā skaitā citu dzīvnieku pasaules pārstāvju ietekmes dēļ. Šo likumsakarību dēļ cilvēku sabiedrībās, kurās cilvēciskais psihotips nav kļuvis par normu, rodas kari un krimināls. Lai saprastu, kā mainītos situācija, ja cilvēku sabiedrībā katrs indivīds jaunības sasniegšanas brīdī pārietu uz cilvēcisko psihotipu, kurš ir emocionāli stabils, aplukosim kā veidojas emocijas un kādu lomu tie spēlē.

Cilvēks katru dienu risina vadīšanas rakstura uzdevumus. Pie tam, cilvēka apziņa spēj uztvērt tikai norobežotu informācijas daudzumu. Tā var strādāt tikai maksimāli ar 7-9 objektiem vienlaicīgi un informācijas apstrādes ātrums apziņā nepārsniedz 15biti/sek. Bet kad cilvēks saskaras ar apkārtējo Pasauli, viņam ir jāstrāda ar lielāku informācijas daudzumu, kura pie tam mēdz mainīties. Lai saprastu, kādā veidā notiek šīs informācijas izvade apziņai aplukosim sekojošu piemēru. Lai kontrolētu kādas sarežģitas tehniskas konstrukcijas darbību tika izveidota kontrolējamo radītāju panele pie kura sež operators un vēro. Tā kā operators spēj uztvērt norobežoto radītāju skaitu vienlaicīgi, panele atspoguļo tikai ļoti svarīgus radītājus. Lai atspoguļotu pārējus parametrus tika izmantota speciāla lampiņa. Ja lampiņa deg ar zilu gaismu, viss ir kartība. Ja lampiņa deg ar sarkanu gaismu un to pavada atbilstoša skaņa, operatoram tiek nodots signāls, ka kaut kas nav kartībā un viņam ir jāveršas pie speciāla displeja, lai uzzinātu, kas tiešam. Vēl viens variants, kad lampiņa deg tik spoži, ka var apgaismot telpu. Līdzīga veidā notiek arī informācijas uztvēre mūsu psihē. Ja emocijas ir labas, tad viss ir kartībā un lampiņa deg ar zaļo krāsu. Ja emocijas ir ļoti labas, tad lampiņa deg ļoti spoži ar zaļo krāsu, arī viss kartībā. Bet ja emocijas ir sliktas ir jāmeklē problēma, jo lampiņa deg ar sarkanu krāsu. Ir jāpasaka, ka emocijas nevienmēr pareizi rada, vai cilvēks ir uz pareiza ceļā. Dzīvē ir piemēri, kad kāds cilvēks gust labas emocijas, darot citiem pāri. Emocijas atspoguļo tikai situācijas atbilstību tai informācijai, kura ir zemapziņā. Lai emocijas atbilstītu objektīvai morālei, tas ir, būtu adekvātas psihei ir vajadzīgs kamertons. Kamertonu izmanto muziķi, lai noskaņotu instrumentus. Ja to nedarītu, instruments atskaņotu ne to, ko muziķis no tā vēlas. Līdzīgā veidā ir arī psihē. Par tādu kamertonu emocijām var būt apziņa par to, ka «Dievs nekad nekļudas» un viss, kas notiek ar cilvēkiem ir tas vislabākais, kas varētu būt viņu attistības ceļā, jo pilnīgi atbilst viņu uzvedībai un iekšējai pasaulei. Ja cilvēks pieņem šō domu, viņam paradas laba sajūta. Ir ļoti svarīgi atcerēties šo sajūtu un būvēt savu dzīvi kopā ar to. Prakse rada, ka cilvēks tādā stāvoklī mazāk kļudas un ir spējīgs labot savas iepriekšējas kļūdas. Mainoties cilvēkam, mainas arī apkārtēji apstakļi. Rezultātē dzīve it ka pati par sevi uzlabojas. Ir arī citi veidi, kā noskaņot savas emocijas, piemēram, musulmaņiem ir jālūdzas 5 reizes dienā. Ja šīs lūgšanas nav verstas paklajiņam, bet Dievam, mērķis tiks sasniegts. Bet, protams, runājot par Islamu, nav jāaizmirst tāds fakts, ka tā mūsdienu variants ir tāls no tā, ko sludināja Muhameds.

Ja cilvēka emocijas regulāri tiek noskaņotas un ir adekvātas mēdz būt tādas situācijas, kad neskatoties uz labu garastāvokli, paradas sajūta, ka kaut kas iet ne tā, ka vajadzētu. Ja noignorēt šo sajūtu, izradīsies, ka tas bija vestījums kaut kādam negatīvam notikumam, no kura cilvēks varētu izvairīties. Dažreiz tam pat pietiktu parasta doma «lai nebūtu tā».

Cilvēks ar pareizs emocionālu noskaņojums spēj pakļaut savus instinktus psihei. Sakarā ar to organismā notiek fizioloģiskas izmaiņas. Tādiem indivīdiem dzimumattiecības ir mīlēstības produkts nevis parasta instinktīva tieksme. Ja pieņemt par patiesību domu, ka cilvēka piedzimšana uz Zemes ir vajadzīga, lai cilvēks iemācītos mīlēt, tad ir jāsecina, ka tas paliek par iespējamo tikai tad, kad cilvēks sasniedz cilvēcisko psihotipu. Grūti iedomāties, kāda apjoma būs tas labums, ja bērni dzims tikai kā vecāku mīlēstības produkts nevis kā nejaušas dzimumattiecību sekas instinktīvas tieksmes dēļ. Neapšaubami paliek tikai tas fakts, ka bērni, kuri no ieņemšanas brīža līdz pat pieaugšanai bija vecāku mīlestības atmosfērā, pārsniedz pēc biloģiskiem parametriem lielāku daļu no sabiedrības. Bet, kas tas ir mīlēstība, nevar izteikt leksiskā formā, jo tai ir daudz izspausmju.

Tāpat ir ļoti svarīgi sekot savam fiziskam stāvoklim, jo arī tas zinamā mērā ietekmē psihes darbību un darba efektivitāti. Mūsdienās ir ļoti populāra sporta zāles apmeklēšana. Protams, tam ir sava pozitīva ietekmē uz veselību, ja pildīt fiziskus vingrinājumus apdomīgi un pareizi. Bet tas viss aizņiem daudz laiku. Noklusēts paliek fakts, ka stiepšanas vingrinājumi dod veselībai dažreiz pat labākus rezultātus nekā vienkarši fiziski vingrinājumi. Tos var pildīt katru rītu uzreiz pēc piecelšanas mājas apstakļos. Stiepšanas vingrinājumu mērķis — atjaunot muskuļu tonusu, kas spēlē lielu lomu organisma asinsrītē. Nepietiekams muskuļu tonuss var ietekmēt organismu tāpat kā sirds mazspēja. Arī lielu lomu spēlē stāja un gaita. Organisms darbojas kā viena sistēma un katram organam ir paredzēta noteikta vieta tanī. Sakarā ar savstarpēju biolauku ietekmi starp orgāniem, organu pozicijas maiņa var ietekmēt kopēju organisma funkcionalitāti. Piemēram viens no 2. tipa cukura diabeta iemesliem — nieres noslidējums. Arī mugurkaula fizioloģiskas formas maiņa, var izraisīt organu novietojuma maiņu. Līdz ar to ir ļoti svarīgi uzturēt fizioloģiski pareizu stāju. Gaitas nozīme profilaktiskos mērķos mūsdienās ir piemirsts. Laikam katram cilvēkam dzīvē bija moments, kad nepareiza poza vai kustība izraisīja mugursāpes. Iemesls tam ir mikrotrauma saistaudos, kuru izraisīja nepareizs arējo spēku sadalījums. Sakarā ar to svara cēlāji zin, ka liels svars ir jāceļ vienmēr ar taisnu muguru, lai izvairītos no mugurtraumām. No dzīvnieku pasaules labu piemēru graciozitātei un stabilai gaitai dod kaķis. Savukārt no austrumu kultūras ir zināmi dažādi vingrinājumu kompleksi, piemēram ķīniešu Ciguns, Tai-Či utt., kuri ietvēr sevī iepriekš minētos niānses. Šo vingrinājumu labvēlīga ietēkme uz veselību ir statistiski pieradīta. Savā laikā Ķīnas komunistiskā partija, lai mazinātu teriņas uz medicīnu, ievesa obligātus kung-fu vingrinājumus, saslistību biežums sabiedrībā tik tiešam samazinājās.