Bībeles projekta saimnieku ilgtermiņa stratēģija korāniskā islāma sagraušanai

on .

Bībeles projekta saimniekiem viena no galvenajām globāla mēroga problēmām kulturoloģijas aspektā ir korāniskais islāms1.


Problēmas nozīmīguma iemesls tajā, ka globāli politiskā doktrīna, uz kuras pamata būvēta Rietumu politika, izriet no divām nostādnēm:

1) Tēze par ēbreju pārākumu pār pārējām tautām un pienākumu visiem pārējiem pakļauties un būt tolerantiem attiecībās pret ebrejiem.
2) Pasaules nopirkšana kopā ar visiem tās iedzīvotājiem un īpašumiem, pamatojoties uz jūdu mafiozi korporatīvo transnacionālo augļošanas monopolu.


Kaut gan šīs nostādnes tieši netiek deklarētas, tās netraucēti tiek realizētas dzīvē pēc noklusējuma.
Korānā tiek noliegta doktrīna par ebreju pārākumu pār pārējiem, bet augļošana kategoriski aizliegta, tā raksturota kā sātanisma paveids.


Kaut arī šie nosacījumi nerod praktisku izpausmi musulmaņu valstu politikā, kas pamatojas uz alternatīvu Bībeles vergturu koncepcijai, un musulmaņi paši to neapzinās, tomēr “Rietumu saimnieki” apzinās, ka Korāns ir potenciāls drauds globālās varas iemiesošanai. Tas izsauc vēlēšanos atstāt to vēsturiskajā pagātnē.

Viens no “islāma problēmas” risinājuma scenārijiem “Rietumu priekšnieku” labā – daudzgājienu stratēģija:

1. "Halifāta" izveidošana, kurā jāietilpst, ja arī ne visām, tad vairākumam tautu, kurām vēsturiski izveidotais islāms (nejaukt ar korānisko islāmu) – ir tradicionālā reliģija.
2. “Halifāts” sāk pasaules karu ar mērķi iznīdēt bezdievīgo Rietumu liberālismu un “neticīgo” ideoloģijas un mācības, pieņemot islāmu kā visas cilvēces reliģiju.
3. Atkarībā no kara gaitas un rezultātiem:
3.1. Ja uzvar “civilizētās” Rietumu valstis, tad Korānu gaida tas pats liktenis, kas “Mein Kampf”, bet tradicionālā islāma valstis pakļaujas “deislamizācijai”, līdzīgi tam kā abās vācu valstīs XX gs. pēc Otrā pasaules kara beigām tika veikta “denacifikācija”.
3.2. Ja uzvar "Halifāts", tad islāma normas kļūst obligātas uzvedības normas ikvienam iedzīvotājam vispasaules "Halifāta" valstī. Pūlis, nezinot arābu valodu, Korānu patstāvīgi lasīt nespēj un dzīvo mullu virsvadībā. Cerības par šādas pārvaldes iespējas īstenošanu dod visas musulmaņu valstis
. Pat valstīs, kurās arābu valodas pratēji ir nospiedošais iedzīvotāju vairākums, paši musulmaņi klanās lūgšanu paklājam, saistot savu dzīvi ar Korānu, bet viņu ikdiena un ideāli (sapņi) ir pārāk tāli Korāna vēstījumam par Dieva valstības uzcelšanu uz Zemes, kurā jāizbeidz vienu ļaužu tirānija pār otriem.

Mullas – profesionālu ideologu korporācija, kura koriģēs dzīvi ar atsaucēm no Korāna, orientējoties uz savu aizkulišu saimnieku interesēm: tā kā to darīja talibi Afganistānā, tā kā to darīja un dara  musulmaņu augstākā garīdzniecība visās valstīs.


Nākošajā posmā, kad mullu vara visiem kļūs neciešama ritualizācijas dēl, kā arī dēļ pilnīgas nespējas risināt sabiedrības dzīves reālās problēmas2, vispasaules antiislama kustība atbrīvos ļaudis no mullu varas un pēc 3.1. punkta sekos deislamizācija, Korāna izņemšana no kopējās aprites, tā ievietošana bibliotēku specfondos, lai to varētu citēt tikai īpaši uzticami vēsturnieki, parādot lasītājiem – no kāda ļaunuma izvairījās cilvēce.


Par to, ka Korāns un islāms XX gs. otrajā pusē kļuva par mērķtiecīgu melu un diskreditācijas galveno objektu – Rietumu patērētājs pat nenojauš. Viņam ir svarīgākas lietas darāmas, nevis paņemt Korānu un izlasīt to kā viņam personīgi adresētu vēstījumu un samērot izlasīto ar dzīves realitāti, kas ļautu ieraudzīt mērķtiecīgos melus par Korāna vēstījumu un musulmaņu atkāpšanos no viņiem Korānā vēstītā.


Pašlaik mērķtiecīgi tiek realizēts pieminētas daudzgājienu stratēģijas pirmais posms.
Pirmā posma ietvaros:

  • Islāma pasaulē režīmi, kas aizstāv tradicionālās musulmaņu vērtības un neizrāda agresivitāti attiecībās pret citādas ticības kaimiņiem, tiek pakļauti spiedienam no opozicionāru – pseidoislamistu - fundamentālistu radikāļu puses.

  • Ārpus musulmaņu pasaules izplatības areāla mērķtiecīgi tiek radīts musulmaņu kultūras kā ienaidnieka tēls, kura lomā labi iederas tie paši pseidoislamiskie fundamentālisti – radikāļi, kuri grauj musulmaņu – tradicionālistu režīmus un izrāda agresiju pret citu ticību cilvēkiem.


Šo uzdevumu veikšanai kalpo globālais terorisms zem Al Kaidas izkārtnes (un Islāma valsts) un Rietumu cīņa pret tiem ar tādām metodēm, ka islāma pasaulē tās tiek pieņemtas kā Rietumu agresija, kas savukārt rada augsni pseidoislamistu – fundamentālistu – radikāļu darbībām.


Šādā scenārijā piedalās praktiski visas tradicionālās musulmaņu valstis. No Afganistānas tiek pieprasīta narkotiku ražošana un izplatīšana – kā viens no līdzekļiem naida modināšanai pret islāmu ārpus musulmaņu kultūras areāla. Tāpēc veltīgas ir Rietumu un Krievijas masu mēdiju klaigas par narkotiku tranzītu no Afganistānas, ja valstij netiek sniegta palīdzība tās ekonomikas pārprofilēšanā uz citas eksporta produkcijas ražošanu. Tas ir tikai līdzeklis antiislāmiska noskaņojuma radīšanā valstīs, kurās paplašinās narkomānija.


Šajā scenārijā Pakistāna nodrošina ar musulmaņu tradicionālisma režīma nestabilitāti un kodoltehnoloģiju noplūdi uz citām musulmaņu valstīm. Irāna gādā raķetes, kodolieroču nesējus.
Tas nozīmē, ka Rietumu nostāja attiecībā pret Pakistānu un Irānu vērsta uz to, lai paredzamais Halifāts jau no pirmsākumiem kļūtu par kodollielvalsti un pārējā pasaulē tiktu pieņemts kā reāls, nenovēršams drauds pastāvīgai attīstībai jebkuram.


Kaut arī Halifāta kodolieroču potenciālu nav paredzēts attīstīt līdz tādai pakāpei, lai Halifāts spētu nest nopietnus zaudējumus Rietumiem, taču tam jābūt pietiekami attīstītam, lai radītu iemeslu kodolieroču lietošanai Rietumu valstu koalīcijas karā pret Halifātu. Piemēram, ja kodolpotenciāls būtu pietiekams agresijai pret kādu valsti, piemēram, Izraēlu. Halifātam obligāti jābūt ēbreju nīstošai valstij, lai to varētu uzskatīt par Trešā reiha ideju turpinātāju.


No Sauda Arābijas un naftas kņazistēm Persijas līča krastos tiek pieprasīts finansējums ”brāļiem-musulmaņiem”, kuri darbojas Halifāta veidošanā.


No Irākas – naida radikalizācija uz Rietumiem, lai izvedot no turienes NATO karaspēku, “Babilona” varētu kļūt par Halifāta galvaspilsētu, bet scenārijs ar Rietumu cīņu pret Halifātu tiktu traktēts ar līdzībām no Bībeles par Armagedonu kā pēdējo Labā (Rietumi) cīņu ar Ļauno ( islāma civilizācija).
Saskaņā ar šo scenāriju reiz PSRS ieveda karaspēku Afganistānā pēc pirmajām, pašām agrākajām scenārija stadijām. Līdz šim laikam pēcpadomju Krievijas federācijas politika, tās masu mediji un kinopropaganda joprojām ir tajā pašā straumē: vispārējā Rietumu līnija, parādot islāmu kā pasaules ļaunumu, gūst atspoguļojumu arī Krievijas TV ekrānos un rakstošās brālības publicistikā. Krievijas musulmaņu iedzīvotāji to pamatoti uzskata par meliem, kas neveicina Krievijas sabiedrības saliedētību, vēl jo vairāk valdošā režīma krīzes apstākļos, kas sekoja pasaules finanšu krīzei 2008. un turpmākos gados.


Vienā no iepriekš aprakstītajiem daudzgājienu stratēģijas variantiem Krieviju ir paredzēts sadalīt, integrējot Halifātā Krievijas islāmticīgās tautas. Ja to neizdodas izdarīt, tad citā scenārija variantā Krievijai jākļūst par pirmo Halifāta agresijas upuri un galveno fronti un placdarmu “civilizēto” Rietumu karā pret “Halifāta barbariem”.


Tradicionālā islāma garīdzniecība, kurai primāri ir “Korāns” un reliģiski rituāli nevis Dievs, neiedziļinās cilvēku un sabiedrības problēmās, bet gan realizē savas egoistiskas īslaicīgas intereses, tāpēc nenodarbojas ar politikas analīzi globālā mērogā. Likumsakarīgi, šis scenārijs netiek pamanīts tā mērķtiecīgi veidotajā funkcionālajā veselumā, bet, ja kāds arī redz, tad pašreizējās savtīgās intereses šķiet svarīgākas par nesavtīgu un ilgstošu darbu, šķēršļu pārvarēšanu, kuri tiek mērķtiecīgi radīti jau vairākas desmitgades ilgi. Šī iemesla dēļ tradicionālais islāms nav spējīgs izstrādāt globālās politikas efektīvu scenāriju, kas būtu alternatīva iepriekš aprakstītajam, lai netiktu ievilkts antiislāmā.


Pārējo konfesiju vadība pēc savas būtības – tādi paši ceremoniju vergi kā musulmaņu vadība, tāpēc viss teiktais par nespēju izstrādāt un īstenot alternatīvu šim scenārijam, attiecas arī uz tiem. Būdami pārliecināti par to, ka viņi ir īsteni kristieši, patiesībā darbojas, lai realizētu Bībeles doktrīnu par pasaules izpirkšanu, ko nodrošina jūdu augļošanas monopols. 1600 gadu ilgajā kristietības pastāvēšanā kopš Nīkajas koncila viņi nav varējuši izstrādāt savu globālu politisko doktrīnu, jo nav spējuši pasludināt par sātanismu rasistiskos Vecās Derības baušļus par augļošanu3.


Aprakstītā scenārija realizēšanā iesaistīto musulmaņu un rietumu valstu rīcībnespēja novedīs pie tā, ka scenārija realizāciju varēs apturēt tikai ar cilvēku - atsevišķu indivīdu un sabiedrisku organizāciju iniciatīva. Organizācijas var būt gan juridiski noformētas, gan tādas, kas neuzskata par nepieciešamu dokumentēt savu darbošanos.


Civilizāciju konfliktā, kura realizācijai paredzēta iepriekš aprakstītā daudzgājienu stratēģija, nav puses, kurai būtu pilnīga taisnība. Izbēgt no konflikta, sludinot “visi dzīvosim draudzīgi, balstoties uz savām tradicionālajām vērtībām, nejaucoties citu kultūru lietās”, neizdosies divu iemeslu dēļ:

  • Sociālās organizācijas un ētikas normas, kas raksturīgas tradicionālām kultūrām, ne visā sakrīt, bet vairākos sabiedrības dzīves jautājumos ir objektīvi konfliktējošas;

  • Pasaulē ir transnacionāli politiskie spēki, kuri sasniedz savus mērķus, ejot vadāmo konfliktu un haosa ceļu, mākslīgi aktualizjot dažāda veida pretrunas, kas objektīvi piemīt tradicionālām kultūrām.


Iepriekš aprakstītās daudzgājienu stratēģijas realizācijas nepieļaušanas idejiskais pamats var būt tikai atziņa, ka visu tā saukto ābramisko reliģiju socioloģiskā būtība ir ideja par Dieva Valstības redīšanu uz Zemes ar cilvēku pašu spēkiem, Dieva vadībā. Tajā neviens cilvēks nebūs vergs otram cilvēkam, neviens neekspluatēs un netiranizēs otru un visi dzīvos brīvi, apgūstot savu personīgo attīstības potenciālu, dialogā ar Dievu.


Šīs idejas ieviešanu dzīvē:

  • vai nu pārnesta tālā nākotnē – jūdaismā;

  • vai nu noliegta kā ķecerība – kristietībā;

  • vai nu netiek uzskatīta par aktuālu – vēsturiski izveidotajā islāmā;

  • vai nu objektīvi nav ieiespējama uz ateistiskās pārliecības pamata – marksismā4.


Ideja par Dieva valstības radīšanu uz Zemes ar cilvēku spēkiem Dieva vadībā ir vienīgā ideja, kas, pieņemta un izplatīta dažādu kultūru sabiedrībās, ir spējīga izkliedēt augstāk aprakstītā daudzgājienu scenārija potenciālu, kas novestu pie konflikta ar mērķi atstāt Korānu cilvēces vēsturiskajā pagātnē.


Irānas, Afganistānas, Irākas un visu pārējo valstu un diasporu, kas saistāmas ar vēsturiski izveidoto situāciju islāma pasaulē, problēmas var tikt atrisinātas tikai ar cilvēku radošu iniciatīvu, kas vērsta uz Dieva valstības uzcelšanu Zemes virsū.


Ārpus šī globāli politiskā konteksta tās nav atrisināmas, un visas šīs valstis – neatkarīgi no tā, kad un kā tiem izveidojās attiecības ar bībeliskajiem Rietumiem un NATO – ir nolemtas būt par degvielu minētajā daudzgājienu scenārijā.


2010. gada 12. februarī
“Внутренний Предиктор”
 


1 - Atšķirība starp Korānu un vēsturiski izveidoto islāmu ir tāda pati kā atšķirība starp Jēzus Kristus mācību un vēsturiski izveidoto kristietību. Pamatojumu tam varat atrast sekojošos darbos –  «К Богодержавию», «“Мастер и Маргарита”: гимн демонизму? либо Евангелие беззаветной веры»
2 - Tā apstiprinājums – pedējo gadsimtu vēsture musulmaņu valstīs, kuras atpalika no Rietumiem zinātnē un tehnoloģijās un nevarēja izstrādāt efektivāku un pievilcīgāku alternatīvu Rietumu dzīves veidam
3 - 5. Mozus grāmata, 15:6. 5. Mozus grāmata, 23:19. 5. Mozus grāmata, 28:12 – 14. Jesaja, 60:10 – 12.
4 - Pamatojums tam sekojošos darbos –  «К Богодержавию», «“Мастер и Маргарита”: гимн демонизму? либо Евангелие»

Oriģinālraksts: http://www.conceptualpower.com/ru/analiz/analitika-vp-sssr/961-20100218-antikoran-strategy